Pateikt, ka tam tā ir jābūt, ka tā ir sabiedrības norma; tas ir tavs dzīves mērķis… Ko darīt, ka spiediens rada vēlmi pazust no šīs pasaules?
Jau kopš bērnības sievietes tiek audzinātas ar domu, ka viņu dzīves mērķis ir pieaugt, apprecēties, radīt bērnus, uzturēt ģimeni. Laiki mainās, aizvien vairāk mainās arī sieviešu uztvere. Ne velti bērni mūsdienās dzimst aizvien gados vecākām sievietēm, jo viņas sāk saprast, ka pasaulē ir vēl kaut kas, ko redzēt, dzirdēt, sasniegt, iegūt, pieredzēt…
“Nav jau tā, ka nepatīk bērni. Vienkārši es tos nevēlos. Man jau kopš bērnības tika stāstīts, kā nepieciešams dzīvot. Skolā tika mācīts, kā nepieciešams darīt. Dzīvē tika teikts, ka jādara tā, lai esi laimīgs. Bet kā ir īstenībā?
Īstenībā jau sabiedrības spiediens nospiedīs ikvienu, kas cenšas būt laimīgs. Es nemaz nesākšu ar sieviešu apspiestību, tam nav vieta šeit. Bet vienu es pateikšu gan – mani moka doma, ka visi ir pieņēmuši manu dzīves mērķi manā vietā – radīt pēcnācējus. Cilvēki neapzinās domu, ka es drīkstu negribēt bērnus. Tas ir mans viedoklis, manas emocijas, mana izvēle, mans ķermenis. Un te sāksies lielie komentāri no malas… Jūs tiešām domājat, ka vienīgā dzīves jēga ir bērni? Kā būtu, ja es jums teiktu – mana dzīves jēga ir padarīt labāku dzīvi kādam citam, nevis radīt jaunu dzīvību šajā sāpju pilnajā pasaulē? Ja nu es vēlos doties uz Āfriku palīdzēt trūkuma cietējiem; uz kara zonām, lai glābtu ievainotos; vēlos ziedot nieri, lai glābtu dzīvību, un neēst gaļu, lai mainītu kaut mazāko lietiņu šajā pasaulē? Cilvēki saskatīs jūsos to, ko viņi vēlas saskatīt sevī. Mēs visi nekad nebūsim vienisprāt, tāpat, kā mani vienmēr nomelnos par nevēlēšanos radīt pēcnācējus. Nav runa par to, ka vecumdienas pavadīšu viena. Ja arī pavadīšu – kāda jums starpība? Nedrīkst nomelnot sievieti tādēļ, ka viņa vēlas būt viena. Nedrīkst aprakt sievietes vēlmi sniegt labumu pasaulei citādos veidos. Nedrīkst likt darīt to, ko cilvēks negrib…
Mans dvēseles kliedziens? Tie ir sabiedrības kliedzieni, kas atbalsojas dziļi manā dvēselē. Tie ir lamu vārdi, asi izteicieni, nomelnošana, kas liek manai dvēselei kliegt tādēļ, ka tā smok.
Neviens nekad nespēs līdz galam saprast otru cilvēku, jo mums katram ir savs unikālais kurpju izmērs, kurš nederēs nevienam citam. Vai ir vērts mērīt Pelnrušķītes kristāla kurpīti, ja tā nederēs?
Varbūt ir pienācis laiks neizgāzt savu žulti to cilvēku virzienā, kas domā citādi. Ne jau nepareizi, slikti, nenormāli, bet citādi.
Dvēsele turpina kliegt, līdz pienāk brīdis, kad vēlme aiziet rodas lielāka nekā vēlme palikt šajā cietsirdīgajā pasaulē…”